Atsauksmes
Iepazīsties ar vairāku nozīmīgu cilvēku sajūtām, pārdomām un viņu pieredzi kopā ar Dzīvesprieku.
Tikai izglītība var mainīt pasauli uz labāku
Pēdējie 18 gadi manā darba karjerā tika veltīti jēgpilnam uzdevumam izveidojot un gādājot par Livslust-Dzīvesprieks. Tā bija tīra privilēģija, kā arī milzīga ietekme uz manu dzīvi un mani pašu kā personību. Strādājot ar daudziem fantastiskiem un sirsnīgiem cilvēkiem, es daudz mācījos. Un, pats galvenais, ir laba sajūta zināt, ka Dzīvesprieks ir piepildījis savu vīziju. Pateicoties viņu atrašanās mūsu skolā Aizupē, vairākiem simtiem jaunu latviešu bija iespēja dzīvot un rūpēties pašiem par sevi. Un viņiem ir bijusi iespēja rūpēties par saviem bērniem, laužot apburto loku, kurā viņi paši bija dzimuši.
1994.gadā es Latviju apciemoju pirmo reizi. Tā bija īpaša pieredze apciemot Latviju tik drīz pēc Padomju Savienības sabrukšanas. Man, nākot no drošas un labi organizētas valsts, tā bija satricinoša pieredze. Es redzēju ēkas, kurām bija nepieciešams remonts un jauna krāsa. Dienas laikā viss bija pelēks, naktīs - pilnīgs melnums, jo nebija apgaismojuma un marķējuma uz ceļiem. Cilvēkiem tas bija grūts laiks. Ne tikai tāpēc, ka daudzi bija zaudējuši darbu un bija grūti izdzīvot, bet viņiem bija arī jāpierod pie notiekošajām izmaiņām. Viņi bija apjukuši cenšoties izprast jauno politisko situāciju un saprast jauno tirgus ekonomiku.
Tas bija grūti, bet bija redzamas pozitīvas lietas notiekam. Daudzi ārzemju uzņēmumi nodibināja filiāles valstī, kas nozīmēja jaunas darba iespējas un iepazīšanos ar mūsdienīgām metodēm. Nevalstiskās organizācijas no viss pasaules nāca, lai palīdzētu. Viņi fokusējās uz maziem bērniem, veciem cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti un nabadzīgajiem.
Mēs nācām, lai palīdzētu mazāk pasargātiem jauniešiem. Mēs sapratām, ka daudziem tūkstošiem jaunu zēnu un meiteņu trūka vecāku gādība. Slimi un nabadzīgi vecāki, pakļauti alkoholam. Viņi uzauga bērnunamos un skolu institūcijās. Pēc pamatskolas viņiem bija jāaiziet bez atbilstošas izglītības, darba un vietas, kur dzīvot. Viņi bieži, neredzot citu izeju, nonāca uz ielas, kur valdīja kriminalitāte un prostitūcija. Dzīvesprieka ideja bija piedāvāt drošu vietu, kur dzīvot, sociālo rehabilitāciju un profesionālo izglītību, kas novestu līdz darbam. Mēs redzējām zēnus un meitenes, kas nonāca pie mums ar visu kas tiem piederēja vienā plastikāta maisiņā, viņi bija nedroši un kautrīgi un bieži tiem bija dažādas veselības problēmas. Pēc dažiem mēnešiem viņi jau izskatījās veselīgāk un laimīgāk, un skatījās mums acīs. Tas sildīja mūsu sirdis.
Manā 18 gadu pieredzē kopā ar Dzīvesprieku un vairāk kā 100 vizītēm, es esmu redzējusi Latvijas milzīgo attīstību un kļūšanu par ES dalībvalsti. Šobrīd mūsu mērķa grupai ir vieta valsts skolās. Dzīvesprieks ir slēdzis savu skolu Aizupē un uzsācis jaunu fāzi ar jaunu mērķi – sniegt finansiālu atbalstu zēniem un meitenēm, kuri vēlas turpināt mācīties, bet trūkst nepieciešamo līdzekļu, lai to izdarītu. Daudz jauniem cilvēkiem būs iespēja mācīties pateicoties Dzīvesprieka atbalstam un es stigri uzskatu, ka izglītība ir vienīgā lieta, kas var pasauli mainīt uz labāku.
Elizabete Melina Cejie (Elisabeth Melin Cejie)
Bijusī Livslust ģenerālsekretāre
DZĪVESPRIEKS -
tā ir iespēja augt un veidot savu personību,
tā ir iespēja pavirzīties tuvāk saviem sapņiem,
tā ir iespēja nonākt līdz mērķim un uzstādīt jaunus,
tā ir iespēja pārveidot savu dzīvi citā kvalitātē,
tā ir iespēja novērtēt sevi – kas tu esi un ko tu vari,
tā ir iespēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Dzīvesprieks man ir iemācījis paskatīties uz dzīvi savādāk, izvērtēt, ieklausīties un uzklausīt. Dzīvesprieks man ir iemācījis drosmi, devis krietnu daļu pašapziņas, licis priecāties par dzīvi, lai kāda tā arī nebūtu, jo katram mākonītim ir zelta maliņa un aiz katras melnās strīpas nāk baltā.
Dzīvesprieks man ir devis nenovērtējamu dzīves mācību, ko nevar apgūt nevienā augstskolā. Tas pacēla manu dzīvi citā kvalitātē.
Man Dzīvesprieks nu jau ir atmiņas, prieks, skumjas, smiekli līdz asarām, sāpes, bailes, gandarījums, lepnums .... visplašākā emociju gamma, ko cilvēks vien var izdzīvot.
Tagad tikai pa īstam saprotu, ko man nozīmēja Dzīvesprieks. Man bija ļauts ieskatīties tik daudzu jauniešu dzīvēs, sadzirdēt, sajust kā dzīve sit, bet nesalauž, ļauj piecelties un iet tālāk. Tagad ir laiks pārdomāt, izvērtēt un secināt, ka esmu bijusi laimes lutekle, jo man, bija tā iespēja tur strādāt, dzīvot, mīlēt, lolot, pamācīt, dot padomus, mierināt, iedrošināt, uzsmaidīt, sakārtot kaut mazliet, lai būtu par kriksīti labāk.
Mani pārņem lepnums, ka tik daudz jauniešu esmu iepazinusi, ka man ir tik daudz draugu, paziņu, atmiņu, foto, video kā vesela dzīve, ko izdzīvoju šo desmit gadu laikā.
Joprojām esmu pateicīga par šo iespēju, bet laikam tas bija mans liktenis, mana īstā dzīves pieredze.
Gribu pateikt paldies visiem jauniešiem, kolēģiem, sadarbības partneriem par atmiņām, kuras vairs nav izdzēšamas no manas dzīves.
Mana pārliecība ir, ka Dzīvesprieks vienmēr būs, tam jābūt, vienalga kādās formās, vīzijās vai atmiņās, bet būs! Tam vienkārši ir jābūt, jo tas palīdz, tas dziedina, tas ārstē un galu galā, tas liek aizdomāties, cik skaista un krāsaina ir šī dzīve kā Latvijas rudens, kas nemitīgi mūs priecē ar savu krāšņumu, toņu gammu, smaržu un dzīvību.
Laima Baumane
Izpilddirektores vietniece izglītības jomā